Piedāvājam Jums lāzertaga un peintbola salīdzināšanai veltītu rakstu, kuru ir veidojis Vladimirs Zamotins, kurš ļoti labi pārzin šos abus aktīvās atpūtas veidus.
Šaušanas attālums.
Peintbolā ne tālāk par 50-60 metriem. Pārliecinošs tāpījums ir līdz 40 metriem, jo lielākās distancēs ir liela iespēja, ka krāsu bumbiņa, trāpot mērķī, nesaplīsīs.
Lāzertagā ar atsevišķiem ieročiem ir iespējams šaut līdz 500 metriem, bet cīņas 150-200 metru distancēs ir norma.
Trāpījumu fiksēšana.
Peintbolā- krāsu bumbiņas plīšana uz ķermeņa vai ekipējuma, kuru fiksē pats spēlētājs vai tiesnesis. Bumbiņa var trāpīt grūti saskatāmā vietā, vai arī pats spēlētājs trāpījuma faktu var nepamanīt.
Lāzertagā- elektronika bezkaislīgi fiksē visus katra spēlētāja veiktos trāpījumus, saņemtos ievainojumus, un "nāves" gadījumā atslēdz lāzertaga ieroci.
Trāpījuma zonas.
Peintbolā- viss ķermeņa laukums ir trāpījuma zona.
Lāzertagā- trāpījumus fiksē galvas apsējs. Palielinoties distancei, palielinās arī tagera raidītais trāpījuma punkts, kurš var sasniegt pat 1,5 metru diametru. Tātad, 100 metru distancē, pat izmantojot galvas apsēju, trāpījumam pietiek ja tēmē krūtīs. Izmantojot lāzertaga ieročus telpās uz maksimālo jaudu ir iespējami rikošeti. Ir pieejamas arī vestes trāpījuma sensoriem uz krūtīm, muguras un vēdera.
Pretinieka atrašanās vietas noteikšana.
Peintbolā viss ir vienkārši- no kurienes lido bumbiņas, tur arī atrodas pretinieks. Bez tam, arī šāviena skaņa no 15-30 metru attāluma (parastā cīņas distance) ir labi dzirdama.
Lāzertagā viss ir savādāk. Pretinieka ieroču šāviena skaņas dzirdamas no 15-25 metru attāluma. Tumsā redzama diožu mirgošana stobrā, bet distancēs, kuras pārsniedz 50 metrus, vienmēr jābūt gatavam uzbrukumam no jebkura virziena. Palīdz personīgā spēļu ieroča skaņas- "ložu svilpšana", kura vēsta par to, ka spēlētāja virzienā tiek "šauts". Lai gan, dažkārt tu vienkārši dzirdi- "kritis kaujā", un nesaproti no kurienes ir šauts. Var vilkt paralēles ar specvienību operācijām, kurās kaujinieki izmanto ieročus ar klusinātājiem.
Krāpšanās iespēja.
Peintbolā krāpšanās faktiski ir norma. Kāds nejūt trāpījumu, bet ir ne mazums ļautiņi, kuri apzinās, ka trāpīts, bet turpina cīņu. Ir diezgan neiespējami pierādīt, kurš kuru ir pirmais "sašāvis", tāpēc spēles laikā patstāvīgi skan saucieni pēc tiesneša, lai tas risinātu kādu nebijis situāciju.
Lāzertagā apmānīt elektroniku ir neiespējami, jo tā bezkaislīgi fiksē visus spēlētāju trāpījumus, saņemtos ievainojumus un atslēdz ieroci spēļu "nāves" gadījumā. Krāpšanās mēginājumi lāzertagā ir tīri mehāniska rakstura- kāds cenšas aizsegt trāpījuma sensorus, vai arī šauj "uz dullo", turot galvu ar sensoriem aizsegā, tomēr šāda rakstura "čītošana" tiek ātri pamanīta, un spēlētājs zaudē ne tikai iegūtos punktus, bet arī pārējo spēlētāju cieņu.
Spēlētāju drošība.
Peintbolā drošība ir pirmajā vietā, tādēļ spēlētājiem obligāti ir jāvelk gan maskas, gan arī cits, ķermeņa vārīgās vietas aizsedzošs, plastikāta "bruņojums". Bērni un sievietes peintbolu spēlē reti, jo trāpot krāsu bumbiņām rodas sāpju sajūta un zilumi.
Lāzertagā nav nekādas sāpju vai diskomforta sajūtas, jo "šaušana" notiek ar nekaitīgu IK staru ( TV pults princips), tādēļ to droši var spēlēt sievietes, bērni un tie, kuriem vienkārši nepatīk sāpju sajūtas.
Mēs uzskatām, ka izvēle ir acīmredzama. Ar nepacietību gaidīsim Jūs mūsu Lāzertaga centros!
